Skatītāju attieksme prēt izklaides kulinārijas programmam Latvijas komērckanālos

 

Profesionālās augstākās izglītības bakalaura studiju programma

“SABIEDRISKO ATTIECĪBU UN REKLĀMAS MENEDŽMENTS”

 

 

kursa darbs

SABIEDRISKAJĀS ATTIECĪBĀS

 

 

Skatītāju attieksme prēt izklaides kulinārijas programmam Latvijas komērckanālos

 

 

 

 

 

Kursa darba vērtējums: _____________   Komisijas locekļu paraksti:             ____________________ ____________________ ____________________

5. kursa vākaras nodaļas 5LN grupas studente Marija Kalnciema   Kursa darba vadītājs: Mag.sc.soc. Lidija Semjonova

RĪGA, 2014

 

Saturs

 

Ievads

 

Mūsdienās cilvēki visā pasaulē pavada ļoti daudz sava laika saskarsmē ar medijiem. Daudzi no tiem pat pavada ar medijiem vairāk laika, nekā esot darbā vai skolā, vai saskaroties ar cilvēkiem. Mēs jau nevaram iedomāties savu dzīvi bez interneta, televizora vai mobila tālruņa.

Pašlaik 27 ES dalībvalstīs un citās šā kontinenta teritorijās, kuras vēlas iestāties ES, pieejami gandrīz 4000 televīzijas kanālu. Vairumam cilvēku televīzija ir primārais informācijas avots, un pastāv plaši izplatīts uzskats, ka tas ir visietekmīgākais medijs sabiedriskā viedokļa veidošanā. Televīzijas skatīšanas laiks pēdējos gados stabili audzis. Neraugoties uz jaunu komunikāciju tehnoloģiju, piemēram, interneta, izplatību, televīzija ir saglabājusi savu dominējošo stāvokli (Open Society Institute, 2005)

Latvijā  vidējais pieaugušo skatīšanas laiks ir 207 minūtes dienā (pēc 2003. gada datiem) (Open Society Institute, 2005). Salīdzinot 2012. gada datus ar šī gada februara TNS datiem, var secināt, ka vidējais televīzijas skatīšanas laiks Latvijā pieauga un televīzija nezaudē savas pozīcijas Kā ik gadu, līdz ar pavasari un siltāka laika atnākšanu, vērojama vidējā skatīšanās laika samazināšanās. Šī gada decembrī viens TV skatītājs pie TV ekrāna bija pavadījis par 20 minūtēm vidēji dienā mazāk, nekā šī gada februārī. Laiks, ko viens TV skatītājs februārī veltīja TV skatīšanai, bija 4 stundas un 56 minūtes vidēji dienā (TNS Latvia, 2013).

Tagad televīzija translē ne tikai ziņas un analītiskās programmas, bet arī  ļoti daudz seriālus, izklaides programmas. Pēdējos gados izklaides programmas kļuva tik populārās, ka daudzi cilvēki skatās TV tikai šī programmu dēļ. Izklaides programmas aizņem vairāk nekā 20% no ētera laika katru dienu, bet brīvdienās šis skaitlis ir vēl lielāks.

Kursa darba tēma ir „Skatītāju attieksme pret izklaides kulinārijas programmam Latvijas komērckanālos”.

Tēma ir aktuāla, jo izklaides programmas kļuva ļoti populāras un to skaits ar katru gadu pieaug. Latvijas TV kanālos rada ļoti daudz analoģisko programmu un ir aktuāli salīdzināt divus no tām. Salīdzinājumam es ņemšu analoģiskās izklaides kulinārijas programmas populārākos Latvijas komērckanālos – LNT un TV3.

Šajā sakarā darba problēma ir kāda ir dažādu skatītāju attieksme pret izklaides kulinārijas programmam Garšu laboratorija un Sirmā ēdienkartē populārākos Latvijas komērckanālos? Es izvēlējos tieši kulinārijas programmas, jo abas programmas pārraida svētdienās no rīta (gandrīz vienā un tajā pašā laikā) un tagad citas izklaides programmas ir diezgan atšķirīgas. Ir nepieciešami izpētīt auditoriju, lai uzzinātu, kura programma ir populārākā un pēc kādiem kritērijiem vairāk patīk auditorijai, ar ko atšķiras no otras.

Kursa darba mērķis ir uzzinat skatītāju attieksmi pret izklaides kulinārijas programmam Garšu laboratorija un Sirmā ēdienkartē populārākos Latvijas komērckanālos. Caur teorētisko literatūru izpētīt kā attīstījās televīzija Latvijā, kas ir izklaide televīzijā. Empīriskajā darba daļā atklāt aptaujas rezultātus un izanalizēt tos, izdarīt secinājumus.

Darba priekšmets ir skatītāju attieksme.

Darba objekts divas 50 cilvēku lielas respondentu grupas (kopā 100 cilvēki iedalīti pēc dzimuma)

Darbs sastāv no divām daļām: teorētiskās un empīriskās. Kursa darba pirmā  daļā ir izmantotas S.Veinbergas un G.Burton grāmatas, aprakstot kas ir televīzija un kā tā attīstījās Latvijā un Skandināvijā.

Otro kursa darba daļu aizņem pētījums. Kā pētniecības metodi es izvēlējos aptauju, jo manā gadījumā vajag noskaidrot skatitāju attieksmi pret programmām. Manā darbā ir ļoti svarīgi kādai programmai Latvijas iedzīvotāji dod priekšroku un kāpēc.

Darba hipotēze - Vīriešu un sieviešu dzimuma, skatitāju attieksme pret Latviešu kulinārijās raidījumiem ir absolūti dažāda: vīrieši attiecās negatīvi ,bet sievietes pozitīvi pret raidījumu Garšu laboratorija, un savukārt vīrieši attiecās pozitīvi ,bet sievietes negatīvi pret raidījumu Sirmā ēdienkartē.

Kursa darba pēdējā daļā ir apkopoti secinājumi, kurus ieguvu pētīšanas laikā. 

 

1. Kulinārijas programmās kā izklaide

1.1. Izklaides būtība un raksturojums

Termins „izklaide” vienmēr tiek skatīts ar tādu kā nicinājumu un uztverts kā kontrasts mākslai un ziņām, kas, atšķirībā no izklaides, ir nopietnas, reālas, dziļas jomas. Šo kontrastu vēstures gaitā ir radījuši mediji paši, jo ziņas, nevis izklaide ir auditorijas iespaidošanas veids (Curran J., 1997). Visos laikos cilvēki ir meklējuši veidus, kā izklaidēties, atpūsties no ikdienas, kavēt laiku un gūt patīkamas emocijas. Masu mediji izklaides iespējas ir paplašinājuši, jo vairs nav jāsamierinās tikai ar to, kas pieejams dzīvesvietas tuvumā. Cilvēkiem vairs nav jāiet pie izklaides, tā nāk pie cilvēkiem.

Šis process sākās ar iespiedmašīnu attīstīšanos, jo lasīšana bija pirmais privātās izklaides veids. Vieglas un nenopietnas grāmatas, romāni turpinājumos, kas tika publicēti žurnālos un laikrakstos, kļuva par centrālo punktu sabiedrības sarunās. Ne tik izglītotu ļaužu auditorijai domāti bija komiksi. Nākamais tehnoloģijas attīstības solis izklaides jomā bija skaņu ierakstīšanas un pārraides tehnikas izgudrošana, kam drīz vien sekoja arī iespēja ierakstīt un pārraidīt attēlu (Zillmann D., 2000). Cilvēkiem vairs nebija nepieciešams iziet no mājas pat tad, ja tie vēlējās noklausīties kādu koncertu vai noskatīties teātra izrādi. Varētu teikt, ka tieši ar radio un televīzijas rašanos un izplatīšanos, sākās informācijas sabiedrības dzimšana – kopēja televīzijas skatīšanās vai radio klausīšanās, kad visa ģimene sapulcējās pie ekrāna vai radioaparāta, kļuva par tradīciju, bez tās ikdiena (vai nedēļas nogales) nebija vairs iedomājama. Patiesībā līdzīgi ir arī mūsdienā. Atšķiras tas, ka tagad ikvakara pārraides noskatīšanās nav gaidīts, aizraujošs notikums – tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa.

20. gadsimta 70. gados ienāca (vai attīstījās no vecajiem) jaunie mediji –  ar datortehniku apgādāta prese, radio, satelīta TV, kabeļtelevīzija un internets –, kas ir fragmentāri, bez vienotas pasaules ainas, līdz ar to ļaujot cilvēkam veidot realitāti pašam, (Priedītis, 2006) saliekot kopā dažādus mediju piedāvātus vēstījuma fragmentus. Līdz ar to mūsdienu sabiedrībā ir vērojama lielāka viedokļu daudzveidība, jo mediju ir daudz, kā arī sniegto ziņu ir daudz (un bieži dažādi mediji sniedz dažādas ziņas, jo neviens nevar apzināt pilnīgi visu notiekošo), tāpēc indivīdam ir iespējams uzzināt daudz vairāk par pasauli un pieslieties tiem uzskatiem, kas viņam šķiet tuvāki.

Pēc būtības, izklaide ir aktīva darbība, kurā rezultātā  cilvēks piedzīvo baudu. Izklaides var būt individuālas vai grupu, var atšķirties pēc grupu lieluma un intensivitātes. Par izklaidi vār nosaukt jebkūru darbību ja rezultātā cilvēks saņem prieku.

Izklaide - viena no svarīgākajām dzīves jomām, kura kopā ar izglītību, stipri ietekmē uz stāvokli sabiedrībā. Nepieciešamība izklaideties parādās tūlīt pēc primārās vajadzību apmierināšanās

Lielākā daļa no definīcijam par zklaides industriju ir vienkaršota līdz šīm darbībām vai uzņēmumiem, kuri ir klasificēti kā izklaide. Tomēr šī pieeja neatklāj specifiku, kā uzņēmumiem, kas izklaides cilvēkiem un neatspoguļo viedokli par vajadzībām, kuriem tie ir paredzēti. Visā pasaulē, izklaides industrija ir ļoti ienesīgs bizness. Tā ietver kino nozari, šovi, sporta un izklaides pasākumi, mūzikas festivāli, kultūras un izklaides centri, diskotēkas, boulings klubi, golfa nūjas, baseins, braucieni, ūdens parki, naktsklubi, kā arī interneta, televīzijas un citi informācijas izplatīšanas kanāli.

Galvenās nozares funkcijas - radīt noskaņu, izglītot un personiski augt. Veicot šīs funkcijas, izklaides industrija ir iesaistīta reproducēšanu darbaspēka, veicina cilvēku kapitālu. Turklāt, tāpat kā citās tautsaimniecības nozarēs, tā veic ražošanu, ieņēmumu funkciju un nodarbinātības funkcijas.

1.2. Veiksmīgo izklaides programmu veidošanās principi

Televīzijai šodien ir loma, kura tradicionāli tika piedēvēta mītam un rituālam (indivīdu integrēšana sociālajā vidē, dominējošo vērtību slavināšana, domāšanas modeļu piedāvāšana), teica Duglass Kelners (Media Culture). Televīzijai ir pieredze, ko mēs pieņemam kā pašu par sevi saprotamu, bet tā arī veido mūsu domāšanu un pasaules uztveri. Televīzija ir gan kultūras fenomens, gan medijs, caur kuru daudzas kultūras aktivitātes ienāk cilvēku mājās (Burton, 2000).

Televīzija ir zinātnes, tehnikas un kultūras nozare, kura ir saistīta ar vizuālas informācijas ( kustīgo attēlu ) pārraidi lielā attālumā. Pārraide notiek ar radio elektronu līdzekļu palīdzību. Kopā ar radiopārraidi, televīzija ir viens no informācijas pārraides masu līdzekļiem ( politiskās, kultūras, izziņas u.c.) un viens no sakaru pamatlīdzekļiem, kuru lieto zinātnisko, organizācijas, tehnisko u.c. lietišķo mērķu sasniegšanai (Девис, 1962)

Mūsdienās televīzju iedala:

1. Digitālā televīzija - Ciparu televīzija jeb digitālā televīzija ir televīzija, kur atšķirībā no parastās (analogās) televīzijas video pārraida MPEG2, MPEG4 vai citādi kodētas ciparu straumes (stream) veidā. Ciparu signāla dekodēšanai nepieciešama papildu aparatūra – dekoders. Ciparu signālu var izplatīt kabeļtīklos no pavadoņa, kas ir ciparu pavadoņtelevīzija, vai arī ar parasto TV raidīšanas aparatūru, kas ir ciparu virszemes televīzija.
2. Kabeļtelevīzija - Kabeļtelevīzija ir sistēma, kurā televīzija pie patērētāja nonāk ar radiofrekvenču palīdzību caur koaksiālo (RG6) kabeli. Koaksiālais kabelis sastāv no centrālā vara vada un ārējā ekrāna, starp kuriem atrodas izolējošs materiāls. 
   Radiofrekvence ir elektromagnētiskais vilnis ar viļņa garumu no 1mm līdz 100 km, aizņem frekvenci no 300 Hz līdz 3000 GHz.
3. HD televīzija - HDTV (High Definition TV) jeb augstas izšķirtspējas televīzija ir viens no digitālās televīzijas standartiem, kas nodrošina lielu attēla dzidrumu, piesātinātas krāsas un Dolby Digital skaņu.
4. Virszemes televīzija - Šajā apraides veidā signāls no Zaķusalas torņa līdz klienta mājām tiek padots pa gaisu, neizmantojot kabeļus. Uz klienta mājas jumta tiek uzstādīta speciāla antena, kas uztver no TV torņa translēto ciparu signālu un padod tālāk līdz dekoderam, kur signāls tiek atkodēts un pārraidīts līdz televizoram. 
   Klienta mājās tiek uzstādīts dekoders, kas atkodē šo ciparu signālu un padod tālāk līdz televizoram. Lai dekoders spētu atkodēt ciparu kanālus, tam nepieciešama speciāla viedkarte, kas tiek piešķirta klientiem pakalpojuma ierīkošanas brīdī.
5. Analogā televīzija - TV, kur attēlu un skaņu pārraida kā analogu signālu, tas ir mainot tā frekvenci un/vai amplitūdu. Visas televīzijas sistēmas pirms digitalās televīzijas bija analogas. Vēl agrāk (krietni pirms 2.pasaules kara) tika lietota mehāniskā televīzija, kur attēla izvēršanai lietoja mehānismus, analogā un digitālā televīzija pretstatā tai ir elektroniskā televīzija (TV skatītāja uzziņu un atbalsta centrs, 2013)

Viens no iemesliem, kāpēc cilvēki izvēlas pavadīt savu laiku pie televizora, patērējot tās piedāvāto saturu, ir vēlme izklaidēties. Televīzijā  ir radīti atsevišķi raidījumi, kuru galvenais mērķis ir izklaidēt cilvēkus. Kā norāda Burtons, izklaide nav viegli definējama, jo tā ir atkarīga no katraa individuālās personības. Autors saka, ka uzskats par patiku tiek bieži saistīts ar skatu uz televīziju kā izklaides mediju. Bet, atšķirībā no kino, kas gandrīz pilnībā sastāv no fikcijas, televīzijā liels īpatsvars ir faktuāliem produktiem. Tāpāt var apšaubīt arī izklaides un fikcijas apvienošanos. Ko tad īsti nozīmē „izklaide”? Auditorija, jeb televīzijas skatītāji var izklaidēties un iegūt apmierinājumu, skatoties dārzkopības raidījumu, tikpat lielā mērā kā skatoties drāmu. Un, jebkurā gadījumā dalījums starp faktuāliem un fikcijas raidījumiem tagad ir bezcerīgi neskaidrs (Burton, 2000)

Tātad, katram cilvēkam „izklaides” nozīme ir sava. Ja viens izklaidējās skatoties koncertus, realitātes šovus, spēles, tad cits dod priekšroku raidījumiem par automobiļiem, dabu vai kaut ko citu. Izklaides programmām jābūt dažādām, lai katrs skatītājs atrastu to, kas patiks tieši viņam. Izklaides programmām ir jāpiesaista skatītāju.

Tagad tā  arī ir. Pastāv tik daudz izklaidējošo programmu: azartspēles, prāta spēles, realitātes šovi, kulinārijas programmas u.c. Katrs cilvēks var atrast izklaides programmu par viņam interesējošo tēmu.

1.3. Skatītāju attieksme pret kulinārijas programmām

Attieksme ir integrēta personības īpašība, kas veidojas dzīves darbības pieredzes, zināšanu apguves, pārdzīvojumu un gribas piepūles vienībā un izpaužas vērtībās, mērķos, ideālos un normās. Jēdziens “attieksme” sociālajā psiholoģijā pirmoreiz parādījās 1918.gadā, kad psihologi Viljams Tomass un Florians Znaņeckis to izmantoja pētījumā par atšķirībām poļu zemnieku ikdienas dzīvē Polijā un ASV. Kopš jēdziena parādīšanās tas ticis definēts dažādos veidos. Attieksmi vispārīgā veidā var definēt kā relatīvi noturīgu un pastāvīgu, pozitīvi vai negatīvi vērtējošu reakciju, virzītu uz konkrētiem cilvēkiem, objektiem vai idejām, kas ietekmē vai motivē ar tiem saistīto uzvedību (Olson & Zanna, 1995).

Masu mediji un reklāmas, un PR kampaņas nemitīgi cenšas ietekmēt un mainīt cilvēku attieksmes, lai panāktu sev vēlamo indivīdu rīcību. Vienkāršā cilvēka viedokļa un attieksmes svarīgums ir raksturīgs tikai mūsdienām. (Steiner, 1967) Cilvēces vēsturē par svarīgiem lielākoties nav atzīti parasto cilvēku viedokļi. Reāla nozīme bija vienīgi  augstāko un vadošo šķiru viedokļiem, un šīs šķiras nekad veidojušas lielāko sabiedrības daļu. Vienkāršā cilvēka viedoklis ieguva nozīmi reizē ar vidusšķiras palielināšanos, nacionālisma un industrializācijas attīstību, konkurējošu reliģisko normu izplatību, demokrātisko institūciju svarīguma atzīšanu, literatūras un izglītības pieejamību visiem, un masu mediju attīstību. (Steiner, 1967)

Mūsdienās izšķir divas galvenās attieksmes izpratnes pieejas. Pirmā pieeja balstās uz pieņēmumu, ka attieksme ietver sevi trīs komponentus: afektīvo, kognitīvo un uzvedības. (Zanden, 1987)  Afektīvais attieksmes elements sastāv no emocijām -reakcijām, ko objekts, notikums, situācija vai tās simboliskā reprezentācija izraisa indivīdā. Kognitīvais komponents ir veids, kādā cilvēks uztver objektus, notikumus, situācijas - cilvēka uzskati, pārliecība, idejas par kaut ko. Tas saistās ar domāšanu. Kad attieksmes objekts ir cilvēks, kognitīvais elements bieži ir stereotips. Uzvedības komponents ir tendence vai dispozīcija rīkoties dažādos veidos, atsaucoties uz objektu, notikumu, situāciju. Uzsvars liekams uz tendenci rīkoties nevis pašu darbību. Cilvēks baidās lidot - tas ir piemērs attieksmes afektīvajam komponentam. Cilvēks domā, ka lidot ir bīstami - kognitīvais komponents. Cilvēks izvairās no lidošanas - uzvedības reakcija. Attieksme ir tikai hipotētisks konstrukts, teorētisks modelis (Eagly, Chaiken, 1998). Reāli novērojami ir tikai stimuli, kas izraisa attieksmi, un reakcijas uz šiem stimuliem.

Attieksmes veidošanās: Sociālo ietekmju rezultātā cilvēkam tikai īsu brīdi attieksmju attīstība norisinās neatkarīgi no vecākiem, grupas vai šķiras ietekmēm, balstoties uz objektīvu un racionālu informācijas analīzi. (Steiner, 1967) Izdala vairākus faktorus, kas ietekmē attieksmju veidošanos:

Ģenētiska attieksmju veidošanās

Jaunākie pētījumi pierāda, ka daļa attieksmju ir ģenētiski nosacītas, piemēram, muzikālā gaume. (Reņģe, 2002) Abrahams Tessers uzskata, ka ir pietiekami daudz pierādījumu, kas iegūti dažādos vienas olšūnas dvīņu pētījumos, ka tādas attieksmes kā attieksme pret altruismu un agresiju, attieksme pret darbu un profesijas izvēli un pat nosliece skatīties televīziju ir vismaz par 50% ģenētiski nosacītas.

Ģimenes ietekme

Ģimene spēcīgi ietekmē attieksmju veidošanos un attīstību. Viedokļu un vērtību mācīšanās sākas ļoti agri, un jau pašā savas dzīves sākumā cilvēks mācās no saviem vecākiem. Šī mācīšanās turpinās arī cilvēkam pieaugot. Bērns ir viegli ietekmējams, tāpēc ka viņam nav pašam sava konfliktējoša viedokļa, tāpēc ka vecāki var paust savu ietekmi agri un bieži, un ilgā laika periodā un tāpēc, ka bērni parasti identificējas ar saviem vecākiem, it īpaši attiecībā uz tām lietām, kas pašam bērnam nav īpaši svarīgas. Bērnībā veidojas piederības sajūta noteiktai reliģijai, nedaudz vēlāk sāk veidoties politiskās attieksmes. Pētījumi ASV rāda, ka 2/3 līdz ¾ vēlētāju balso par to partiju, par ko parasti balsojuši viņu tēvi. (Steiner, 1967) Augstāko sabiedrības slāņu bērni tipiski ir vairāk ieinteresēti politiskajos notikumos nekā bērni no sabiedrības zemākajiem slāņiem. Parasti bērns atbrīvojas no vecāku ietekmes tikai tad, kad viņš saskaras ar jaunu dzīves veidu, jaunām sociālām grupām un jaunu kopienas vidi. Jo svarīgāka bērnam ir kāda tēma, jo vairāk viņam kļūst svarīgāks viņa draugu nevis vecāku viedoklis. (Steiner, 1967) ASV izpētīts, ka jaunieši vairāk seko savu vecāku viedokļiem attiecībā uz politikas jautājumiem, taču neņem vērā vecāku domas par popmūziku, ielu autosacīkstēm un citiem jauniešu kultūras aspektiem. Jauniešiem ir tendence iet kopsolī ar savas paaudzes uzskatiem attiecībā uz jautājumiem, kas personiski viņiem ir svarīgāki nekā politiskās problēmas. Silvans Tomkinss (Tomkins, 1965) pieņem, ka tie, kuriem bērnībā iemācīts augstu vērtēt savu individualitāti un tiesības brīvi paust savus uzskatus, pieauguši izrāda liberālāku attieksmi. Ģimenēs, kur no bērniem tiek prasīta bezierunu paklausība un pakļaušanās, aug cilvēki ar konservatīviem politiskajiem uzskatiem.

Attieksmju iemācīšanās teorija

Ja cilvēkam nav priekšzināšanu par objektu, attieksmes var veidoties kā nosacījuma reflekss. Tātad, reizēm attieksmes var veidoties neapzināti un būt pretrunā ar saprātīgiem cilvēka spriedumiem, piemēram, ja TV kriminālajās ziņās kā negatīvie varoņi ļoti bieži parādās krievu valodā runājošie, tad skatītājam neapzināti veidojas negatīva attieksme pret šīs tautības pārstāvjiem, priekšstats, ka viņi ir galvenie noziegumu izdarītāji, pat nenonākot tiešā saskarsmē ar kādu krievu tautības cilvēku un arī tad, ja statistikas dati liecina par kaut ko pavisam citu. Latvijā šādi tiek mācīta arī negatīva attieksme pret narkotikām. TV 3 raidījums “Kriminālā Informācija” vienmēr uzsver sižetu negatīvo varoņu tieksmi pēc narkotiskajām vielām, radot iespaidu, ka Latvijā noziegumus izdara tikai narkotiku lietotāji.

Grupas ietekme

  Tas, ka cilvēki uztur attieksmes, kas saskan ar viņu piederību noteiktai grupai un grupas identifikāciju, ir pierādīts vairākkārt. Attieksmes netiek balstītas tikai uz neatkarīgu vērtējumu par lietas īpašībām, bet gan uz sava veida saskaņu ar to, kas ir “pareizā pozīcija”. Rezultātā, jo homogēnāka ir indivīda sociālā vide, jo intensīvāk viņa attieksmes saskan ar to, kas ir pieņemts viņa apkārtējā vidē. (Steiner, 1967) Tas nav tikai jautājums par to, kā grupā tiek izplatīta informācija un interpretācija, bet arī par prestižu un atbalstu, ko grupas locekļi viens otram savstarpēji sniedz un viens no otra ņem. Jo vairāk par kādu tēmu tiek diskutēts, jo labāk cilvēks zina, ko viņa apkārtējie atzīst par pareizu darīt vai domāt. Cilvēki biežāk paļaujas uz grupas saitēm kā uz pamatu lēmumu pieņemšanai, nevis uz neatkarīgu un loģiku argumentu izvērtējumu. Īpaši tad, ja pieņemtā lēmuma sekas ir grūti paredzēt, cilvēks paļaujas uz to, ko dara grupa.

Etniskā piederība

Ar piederību grupai saistās etniskā piederība. Dažādu etnisko grupu locekļus raksturo gan atšķirīga mentalitāte, gan atšķirīga vēsture un sociālā pieredze, gan atšķirīgas ekonomiskās un politiskās intereses, līdz ar to tas, protams, ietekmē attieksmju veidošanos. To labi ilustrē arī Latvijas piemērs, īpaši divas informatīvās telpas, ko veido krievu valodā un latviešu valodā rakstošā prese. Latviešu un krievu medijos paustā attieksme krasi atšķiras sevišķi jautājumos, kas saistās ar valodas likumdošanu, iestāšanos NATO, ES - tātad, runājot par procesiem, kas skar un ietekmē šīs etniskās grupas intereses. Ja latviešu prese 2000.gadā par Valsts Valodas likumu runāja, piesaucot nācijas smago vēsturi, latviešu valodas un tautas tiesības, tad krievu prese par to rakstīja, lietojot tādus epitetus kā “valodas ciešanas” un “nelikumības valodā”.

Piederība noteiktam slānim

Piederība noteiktam sabiedrības slānim ir nozīmīgs faktors neatkarīgi no tā, vai tas tiek noteikts kā piederība noteiktai profesionālai grupai, izglītības līmenim, ienākumu līmenim vai pārmantotam statusam sabiedrībā. Zemākie (trūcīgākie) sabiedrības slāņi biežāk atbalsta kreisi noskaņotas partijas, vidusšķira atbalsta centriskās partijas, bet sabiedrības augstākie slāņi - labējās, konservatīvās partijas. (Steiner, 1967) Ar to varam skaidrot arī kreisi noskaņoto partiju panākumus Latvijā. Jautājumi par estētisko gaumi mērāmi lielā mērā ar izglītības līmeni, pat reliģisko piederību stipri ietekmē piederība noteiktam sabiedrības slānim. Attieksmju atšķirības starp sabiedrības slāņiem raksturo arī attieksme pret tā saukto autoritāro pozīciju - neiecietību pret indivīda brīvību, aizspriedumiem pret minoritātēm, skepsi par citu motīviem un pesimismu par cilvēka iespējām vispār. Zemākie slāņi šajos jautājumos ir daudz autoritārāki. Šķiru atšķirības atspoguļojas jau agrā bērnībā. Augstākās šķiras ir liberālākas pret personiskajām brīvībām un demokrātiskajām tiesībām, taču neiecietīgas pret politiskiem jautājumiem, kas saistīti ar labklājības valsts veidošanu. (Steiner, 1967)

Vecums un dzimums

 Indivīda vecums un dzimums tāpat ietekmē viņa attieksmju veidošanos. Jauni cilvēki mazāk pakļaujas reliģiju ietekmei, ir tolerantāki. Līdz ar vecumu cilvēks kļūst konservatīvāks un autoritārāks. Sava ietekme ir arī sabiedrības priekšstatiem par dzimumu lomām un darbības sfērās, kas tradicionāli tiecas sievieti nostādīt mātes un sievas lomā. Sociālais spiediens un gaidas prasa vīrietim izrādīt lielāku politisko aktivitāti nekā sievietei. Tajā pašā laikā sievietēm ir tendence vairāk pievērties reliģijai un ieņemt konservatīvāku politisko pozīciju nekā vīriešiem. (Steiner, 1967)